Piedzīvojums – diena #12

Mans piedzīvojums turpinās un paldies Dievam, ka Viņš rūpējas par saviem bērniem. Katru dienu, ko šeit pavadu ir apstiprinājums Viņa žēlastībai un mīlestībai.

Silts un saulains laiks arī šonedēļ, tāpēc dienas laikā saule iesildīja gaisu pamatīgi. Šī vasara, pēc nostāstiem esot diezgan silta. Laikapstākļi un sutīgais laiks ļoti līdzīgs Latvijas vasaras laikapstākļiem.

Šodienu, kaut arī pavadīju mājās, tā nebija garlaicīga. Dienas pirmajā pusē nedaudz darba, bet pēc tam palīdzēju pieskatīt mazo draugu Džošuā.
Kaut arī viņš vēl cīnās ar paaugstinātu temperatūru, paldies katram no Jums, kas aizlūdzat par manu mazo draugu un viņa ģimeni. Paldies Jums.

Pēc neilgās pieskatīšanas un māju celšanas arī auklīte atnāca. Tā auklēšanu nodevu viņas rokās, jo viņai tas ļoti labi sanāk. Auklīte tiešām forša, zinoša un ir pat vairāk kā tikai auklīte. Par cik jau esmu iepazinies ar šo auklīti, tad labprāt parunājam un padiskutējam par dažādām lietām.

Kamēr mazais draudziņš atpūtās un atguva spēkus, mēs ar auklīti forši parunājām un padalijāmies ar dažādiem dzīves piedzīvojumiem. Laiks paskrēja ļoti ātri, bet garlaicīgi nemaz nebija, ka pienāca laiks kad arī draudziņa mamma atgriezās mājās no darba.

Tā, es pavadīju šodienu mājās, runājot un iepazīstot tuvāk vietējos, tas ir auklīti, kura jau šeit dzīvo vairākus gadus. Vēl jo jaukāk ir tas, ka auklīte ir no Latvijas.

Vēlāk vakarā saņēmu ļoti labas ziņas, saistībā ar nākamajām ārsta vizītēm. Par cik pirmās pārbaudes jau ir veiktas, tad nākamais solis ir doties pie Hepataloga. Gluži kā Latvijā tam ir nepieciešams nosūtījums no ģimenesārsta.

Dievs rūpējas un šodien saņēmu nosūtījumu pie Hepataloga. Tikai ir viena nianse, ka aicināšu Jūs turpināt lūgt kopā ar mani. Nianse ir tāda, ka tuvākais laiks, kad varēja mani pierakstīt uz šo konkrēto vizīti ir Septembris otrais.

Kā līdz šim, tā arī turpmāk Dievs ir varens un Viņš visu kontrolē. Tieši tāpēc aicinu katru no Jums lūgt kopā ar mani, ka atbrīvotos vieta, ka varētu tikt pie Hepataloga ātrāk. Tas ir iespējams, jo ir iespēja pieteikties arī caur internetu un mājas lapu.
Tāpēc es ticu Dievam, ka Viņš par visu parūpēsies un līdz otrajam septembrim man nebūs jāgaida.

Paldies Dievam par šo dienu, ka viss turpina virzīties uz priekšu.

 

Piedzīvojums – diena #11

Pēc diezgan ilgās vakardienas pastaigas, gulēju ļoti, ļoti labi. Tik labi vēl nebija nācies šeit gulēt, tāpēc rīts nebija no tiem vieglākajiem. Vēl arī tas, ka šodien nebija paredzēta došanās pie ārstiem vai kādas citas izklaides.

Dotajā brīdī gaidām atbilžu rezultātus no tām pārbaudēm, kuras jau ir veiktas šeit. Ticu, ka šīs nedēļas laikā atbildes būs un varēsim spert nākamo soli, doties pie šejienes hepataloga. Tad uzzināsim vietējā profesionāļa viedokli un zināsim ko un kā rīkoties tālāk.

Rītu un arī dienas pirmo daļu pavadīju mierīgi padarot darbiņus un pienākumus. Tagad, kad sutīgais laiks ir nedaudz norimis, tad arī darboties ir vieglāk un nogurums tā nejūtās kā iepriekšējās nedēļas. Neskatoties uz to, dienas vidus kā arī vakars, bija gana silts un patīkams.

Pēcpusdienā devos uz veikalu, bet vairāk tas jau skaitītos vakars, kad daudzi cilvēki beidz darbu. Loģiski, ka veikalā bija gars rindas. Tā, nesteidzīgi stāvēju rindā, ka ieraudzīju kaut ko ļoti dīvainu. Sieviete vai metene pirms manis sāk likt somā četras dzēriena pudeles, kuras bija viņas groziņā. Groziņā arī bija divi maisiņi ar kaut kādām bulciņām, kuras cep šeit pat uz vietas, veikalā.

Sākumā man tas likās ļoti dīvaini, jo pēc skata meitene neizskatijās pēc tādas, kurai būtu nepieciešamas četras pudeles ar gāzētiem dzērieniem. Stāvēju, skatijos un domāju kā rīkoties, ko darīt, jo zagt nav labi. Tā stāvēju rindā un skatijos, vai nav kameras, kuras piefiksētu šādu pārkāpumu.

Nu jā, kameras kaut kādas ir, bet iespējams, ka viņas nemaz nedarbojas, vai kā. Labi, turpināju skatīties kas notiks, jo nebiju pārliecināts kā pašam rīkoties. Tikām līdz brīdim, kad jāmaksā un meitene uzreiz pateica, ka somā ir četras dzēriena pudeles un parādija tās. Samaksāja par pirkumu un pienāca mana kārta.

Tā beidzās veikalā redzētais, kur pirms visa lielā notikuma, jau prātā biju aizklīdis dažādās domās, scenārijos un secinājumus. Tomēr, ne vienmēr tas ko iedomājies atbilst patiesībai, gluži kā teicienā – neskati vīru pēc cepures.

Vēlāk kopīgas vakariņas un sarunas par un ap dzīvi, mierīgā, nesteidzīgā gaisotnē. Pēc gardajām vakariņām vēlējos iziet nedaudz ārā, jo karstums bija atkāpies un temperatūra bija ideāla priekš pastaigas.

Aizgāju līdz tuvējam parkam un pasēdēju, palasīju, padomāju, paskatījos. Vēl pamanīju, ka tādu odu un mušu šeit praktiski nav. Visvairāk kaitina odi, kuri šeit tiešām nav, vismaz tanī parkā kurā biju. Vienīgais, ka vakarā un iespējams, arī dienas laikā soliņi parkā ir pārāk maz un esošie jau ir aizņemti. Taču sēdēt tuvāk dabai, tas ir uz zālītes arī ir atļauts.

Tāda pavisam mierīga, nesteidzīga šodiena, nedēļas sākums. Patīkami, ka neskatoties uz visu steigu kas manāma uz ielām var apstāties un pasēdēt un baudīt šo laiku.

Paldies Dievam par šo dienu, jo tā ir Viņa dota un svētīta…

Piedzīvojums – diena #10

Šīs dienas un piedzīvojumu aprakstu vēlos sākt ar lūgumu. Lieta tāda, ka mans mazais draugs, kurš mani pieskatīja vakar un nedaudz arī šodien ir apslimis, kā arī ir paaugstināta temperatūra. Es zinu, ka Dievs ir varens un Viņš dziedina, tāpēc es aicinu Jūs brāļi un māsas Kristū pievienoties lūgšanā par mazo Džošua, lai pilnīga dziedināšana nāk, ka temperatūra būtu 36.6. Paldies Jums visiem un Dievam, ka Viņš ir tik varens un dziedinošais spēks jau piepilda manu mazo draugu.

Šodienas ātrās idejas un iespējas virzīts nonācu Londonas centrā. Tas viss sākās ar to, ka modāmies ar mazo draugu gana agri. Ieturējām kopīgas brokastis un nedaudz vēlāk jau mazā drauga mamma bija mājās.

Paldies Dievam, ka tā veiksmīgi sanāca un varēju būt šodien draudzē. Mans ceļš uz draudzi bija diezgan garš un ilgs. Tā īsti vēl nezinājis vai esmu atradis pareizās draudzes adresi, saģērbos un biju gatavs doties. Pie sevis domāju, ka zaudēt nav ko, jo laiks ārā bija joprojām silts un diena bija vēl tikai sākusies.

Saņēmis apstiprinājumu, ka manis atrastā draudzes adrese ir pareiza, noskaidroju kā visātrāk tikt līdz nepieciešamajai vietai. Braukt ar autobusu, tas būtu bijis vairāk par pusotru stundu un iespējams, ka vajadzētu arī pārsēsties citos autobusos. Tas man nederēja, jo zinot, ka dievkalpojums sākas vienpadsmitos, es būtu kavējies vairāk kā trīsdesmit minūtes.

Mana alternatīva bija doties ar vilcienu. Šeit to sauc par “Tube” un šķiet, ka tas ir teju tas pats kas metro. Tā zināju līdz kurienei man vajag un bija nojausma uz kuru pusi jābrauc. Aizgāju līdz stacijai, paskatījos kartē, neko nesapratu un gaidīju pirmo vilcienu, kas piebrauks.

Pēc brīža piebrauca vilciens un nekautrējos jautāt, vai šis vilciens brauc līdz konkrētai stacijai. Braukt brauca un loģiski, ka kāpu iekšā. Nu pirmais iespaids par braukšanu ar vilcienu, ka nedaudz smirdēja pēc urīna. Taču cilvēks pierod pie visa un pēc brīža, kā arī atpakaļ ceļā, smaka nemaz netraucēja, to pat just nevarēja.

Šis brauciens ar vilcienu, lai nonāktu nepieciešamajā stacijā, ilga vairāk kā četrdesmit minūtes. Un, jo tuvāk bijām pie Londonas pirmās zonas, jo cilvēku vairāk un vairāk parādijās vagonos. Šķiet, ka liela daļa no viņiem bija tūristi, gluži kā es.

Nemitīgi sekoju līdzi paziņojumiem par nākamo pieturu, jo nevēlējos pabraukt garām. Arī vilcienā iekšā ir karte, ar visām stacijām, ka vari droši sekot līdzi kur atrodies un cik vēl pieturas jāgaida līdz nepieciešamajai.

Tā veiksmīgi ticis līdz tai īstajai pieturai, kur līdz draudzei sanāk iet kādas piecas minūtes. Pirms tam nofotogrāfēju karti, kur attelota konkrētā stacija un draudz es atrašanās vieta. Kā izgāju ārā no stacijas, tā ieskatījos bildē un zināju aptuveni uz kurieni doties. Gāju un priecājos par visu to, kas notika apkārt.

Interesanti, ka pašā Londoas centrā, arī šie populārie, divstāvīgie autobusi ir dažādi. Ir tādi bez otrā stāva jumta, ka vieglāk apskatīt dažādas vietas tūristiem, kas tos izmanto. Protams arī jaunie, divstāvu autobusi, kas izskatās stilīgi un tiešām forši.

Tad tiku līdz draudzes ēgai, kur no ārpuses nevar pateikt ka tā ir baznīca, bet nosaukuma plāksnīte liecina par to, ka kaut kas uz īsto pusi ir. Iegāju iekšā, no sākuma nepareizajās durvīs, bet tad atradu pareizās. Sagaidīja mani ar smaidu un prieku sejā, kā arī piedāvāja kafiju un pastāstīja kur to varu saņemt.

Taču kafija mani nevilināja, tāpēc devos iekšā zālē. Zāle nebija liela, bet vietas pietika un par cik biju diezgan ātri, arī brīvas vietas bija daudz.
Sacīja, ka dievkalpojums sākas vienpadsmitos, bet cilvēki riktīgi daudz sanāca krietni vēlāk. Slavēšanai turpinoties, zāle piepildijās ar cilvēkiem un tad varētu teikt, ka sākās īstā slavēšana.

Dziesmas dažādas un lielākā daļa no tām man nezināmas. Taču tas lietas būtību nemaina, jo mūs visus vieno viens gars. Dziesmu vārdi tika rādīti uz projektora, ka varēju dziedāt kopā ar visiem.
Pēc slavēšanas iespēja ziedot un kamēr tas tiek darīts, slavētāji spēlē un slavē. Un tad slavēšana bija beigusies un visi, nu vairums paklausot mācītāja aicinājumam sveicināja tuvāk un tālāk esošos.

Ieraudzīju, ka sveicināšanās laikā, daļa slavētāju savāca savus instrumentus, kas lika domāt, ka telpas, kurās notiek dievkalpojumi nav viņu pašu, bet tiek īrētas. Par to neesmu pārliecināts, bet tā tiešām likās.

Pagāja kāds brītiņš, cilvēki sveicinājās un runājās un tad mācītājs aicināja visus apsēsties un sāka dalīties ar vārdu. Par vārdu, ar ko mācītājs dalijās, jāsak, ka tas bija tiešām tāds dziļš. Tā bija tāda “cieta barība”, nevis “piens” priekš jauniem kristiešiem. Arī laika ziņā, cik ilgi mācītājs runāja, tad tas bija vairāk kā pusotru stundu.

Mācītājs runāja no Lūkas evaņģēlija sešpadsmitās nodaļas, sākot ar četrpadsmito pantu, līdz nodaļas beigām. Sludināšanā nebija trīs vai pieci punkti ko, vai kā darīt, nedarīt, bet lasot pantu pēc panta, tas tika pilnībā izķididāts. Tādā veidā atklājot vēsturiskos faktus, nozīmi un citas svarīgas lietas. Beigās, precīzāk saprasti par ko Jēzus runā konrketajās līdzībās, kāpēc Viņš izmanto tieši tādas līdzības un citi interesanti fakti.

Dievkalpojumam beidzoties iepazinos ar vēl dažiem cilvēkiem no draudzes, bet garās sarunās neiesaistījos, jo vēlējos nedaudz vairāk izpētīt apkārti. Tā, neilgi pēc beigu āmen devos prom, bet ne uz mājām.

Nolēmu, ka jāizpēta apkārtne un ņemot talkā savus vienkāršos orientēšanās principus devos uz priekšu pa ielu, uz kuras atradās vajadzīgā stacija. Devos uz priekšu, fotogrāfēju šo un tad vēl to, kā arī to un šito. Ieraudzīju tādas ēkas un citādas un arī tās es fotogrāfēju. Turpināju iet uz priekšu, jo tālumā ieraudzīju lielo panorāmas ratu, kuru noteikt vēlējos redzēt.

Tālu nevajadzēja iet, lai ieraudzītu arī Big Ben un tā mans piedzīvojums izpletās, kļūstot vēl interesantāks. Turpināju ievērot savus vienkāršos ceļošanas, orientēšanās principus un ļāvu kājām vest mani uz vietām, kuras vēlējos apskatīt.

Ievērojamākais, ko ieraudzīju šodien ir paris Ferrari, kā arī Bekingemas pils, BigBen, Panorāmas rats, Temza – diemžēl duļķainā, Britu kareivjus  un vēl šādi tādi interesanti skati, kuri ir iemūžināti attēlos.

Pēc lielās pastaigas, sāku lēnām atgriezties uz galvenās ielas, kura palīdzēja man izpētīt tās dažādās vietas un iemūžināt tās. Protams, jo populārākai vietai tuvojos, jo vairāk cilvēku bija tai apkārt, kas liecināja par to, ka ir vērts doties pūlī un redzēt kas notiek.

Atgriezos stacijā, atradu pareizo pusi, ka iekāpu pareizā vilcienā un pēc deviņpadsmit pieturām biju gandrīz mājās.

Liels jo liels paldies Dievam, ka šī diena bija tieši šāda. Ka dodoties piedzīvojumos un jaunu vietu apskatīšanā, daudz vairāk pievērs uzmanību detaļām, jo nevēlies apmaldīties. Dievs sargāja un vadija mani, ka redzēju tik daudz visu ko, paldies Viņam par to.

Paldies katram no Jums, kas sekojat līdzi manam piedzīvojuma un ceru, ka kaut nedaudz spējat sajust pozitīvas emocijas caur izlasīto!

Līdz rītam…

Piedzīvojums – diena #9

Silts un silts, pat ļoti silts laiks ir šeit. Tāpēc dienas laikā labāk atrasties vēsās telpās vai izvairīties no tiešiem saules stariem.

Šodienas kā brīvdienas ietvaros biju mājās un atpūtos, jo ļoti siltā laika dēļ nav vēlēšanās doties tālās pastaigās un pētīt apkārtni. Taču tas nebija vienīgais iemesls, kāpēc biju mājās. Vēl sanāca pieskatīt mazo draugu – Džošuā.

Jā, Džošuā ir mans mazais draugs un es esmu viņa onkulis. Ļaujot viņa vecākiem nedaudz atpūsties, tad labprāt palīdzu pieskatīt draugu, cik tas ir iespējams. Paldies Dievam, ka tā pieskatīšana mums abiem izdodas. Viņš pieskata mani un es pieskatu viņu.

Mēs labi sadzīvojam kopā un spējam vienoties un sarunāt pilnīgi visu. Tā sarunājām, ka dosimies nelielā pastaigā uz parku. Šī bija pirmā reize, kad mēs divi devāmies uz parku un gāja mums interesanti.

Pirms došanās ieskatījos kartē, lai precizētu parka atrašanās vietu, ka nebūtu jāmaldās un jāmeklē mājupceļš. Dodoties uz parku gājām gana ātri, jo mazais draugs ļoti vēlējās doties uz parku. Veiksmīgi tikām līdz parkam un parkā rosijās diezgan daudz cilvēku.

Gājām garām futbola spēlētājiem un dažbrīd mazais draugs jau bija gatavs pievienoties lielajiem spēlētājiem un padot piespēli. Tomēr spēlētāju smaguma kategorijas nedaudz neatbilda, tāpēc tā uzmanīgi noskatijāmies no malas.

Parkā esošais bērnu laukums arī piesaistīja mūsu uzmanību. Tas ne tikai piesaistīja mūsu uzmanību, bet mēs arī devāmies uz turieni un iemēģinājām tur esošās atrakcijas. Bērni un vecāki, visi vienuviet skrien, ķer un priecājās. Arī mēs priecājāmies, bet katrs savā laikā vairāk un mazāk.

Šķiet, ka siltuma dēļ, kurš bija visas dienas garumā un ir bijis ar mums visas šīs nedēļas laikā, nogurdināja mazo draugu pietiakimi. Skatoties uz to, cik ātri mēs nācām atpakaļ uz mājām, tad jutās, ka enerģijas rezerves iet uz beigām.

Atnācām mājās un priecīgi atvilkām elpu. Gājiens uz parku ilga nedaudz vairāk par stundu, ar ko tiešām pietika. Tā atpūšoties un  mierīgi skatoties multenes iestirpinājāmies.

Mazais draugs jutās un izskatijās labi, bet par gulēšanu un naktsmieru viņš vēl nedomāja. Protams, arī es nepiesējos viņam ar gulētiešanu, jo visi mēs zinām cik ļoti tas maziem esot nepatīk. Liecības par to, ka miegs nāk un prom neies, bija vairākas garas, jo garas žāvas. Es sapratu, ka ilgi vairs nebūs jāgaida un tas brīdis tuvojas, kad miegs būs uzvarējis.

Pagāja vēl kādi pāris brīži, ka vienkārši sēžot uz pakļāja pūtāmies un sekojām līdzi “skubidūbidubidū” piedzīvojumiem, bet gulēšanai un jautājumiem par to vēl nebija vietas. Arī es necentos ar gulēšanu uzbāzties, jo sapratu, ka ilgi viņš vairs neizturēs.

Un tad es sapratu, ka ir īstais laiks uzdot vienkāršu jautājumu, kuru viņš loti labi saprata. Es jautāju, “vai dosimies atpūsties? ” Viņa īsā atbilde – Jā, kura skanēja ļoti pārliecinoši un pieņemami palīdzēja mums abiem. Rezultātā mazais veiksmīgi sapņo sapņus un es vēl pabeidzu šīs dienas piedzīvojumu aprakstu.

Paldies Dievam, ka ar Viņa palīdzību arī mazos draugus varu nolikt gulēt.

Piedzīvojums – diena #8

Šī nedēļa ir bijusi tiešām vasarīga šeit. Dienas laikā saule spīd pilnā sparā un mākoņu ir maz, ka ārā ir tiešām silts, pat karsts un sutīgs. Iepriekšējā naktī bija kārtīgs pērkona negaiss, kas pilnīgi pamodināja mani. Parasti, ja guļu, tad līdz rītam un netraucēti, bet šis bija spēcīgs traucēklis.

Pēc dzirdētā, ja no rīta bija cerības, ka būs patīkami dzestrs un atvēsiņošs, tad tā nemaz nebija. Jau no paša rīta vasara turpinājās un tādas baigā atpūta no siltuma nesanāca.

Kopumā, visu dienu pavadīju mājās un mēģināju ārā nelīst, jo īpaši dienas vidū. Ļoti līdzīgi kā Latvijā, arī šeit dienas vidū saule silda visspēcīgāk un tik skaidrā laikā mākoņu nav un saulīte var droši sildīt.

Kā jau teicu kādā no iepriekšējiem dienas rakstiem, ka šeit ir garšīgs,  jo ļoti garšīgs zemeņu saldējums. Tā dienas otrajā pusē, kad saule vairs nespīd visā ielas garumā, nolēmu doties uz veikalu pēc saldējuma.

Veiksmīgi ticis līdz veikalam ņēmu divus saldējumus, jo kacijas cena ir ļoti izdevīga un pieņemama. Protams arī pats saldējums ir tik garšīgs, ka tas nebūtu normāli tik karstā laikā iet uz veikalu un neko nenopirkt.

Pašos veikalos arī ir patīkami vēss, runājot tieši par pārtikas veikaliem. Taču, ja ilgi būtu jāuzturās tādās, tik ļoti atvēsinātās telpās, tad būtu nepieciešamas bikses un džemperis. Arī skatoties uz darbiniekiem, kas vairāk strādā pie atvēsinātajiem plauktiem, tad viņi ir ģērbušies biksēs un džemperos.

Teikšu tā, ka Latvijā, Rimi lielveikali nav tik ļoti atvēsināti kā tas ir šeit. Grūti pateikt cik labi vai slikti tas ir. Šādā laikā, kad ārā ir ļoti silts, tad ir patīkami ieiet veikalā un atvēsināties.

Vēl viena interesanta lieta, ka šeit ir veikali, kuros ir pašapkalpošanās kases. Tas man šķiet ļoti ērti un jauniem cilvēkiem, kas spēj gana ātri tikt ar visiem skenēšanas darbiem galā nav jāapgrūtina cilvēks pie kases. Atceros, ka arī Latvijā ir bijušas šādas, pašapkalpošanās kases, bet kopumā, mēs vēl neesam līdz tam izauguši, vai arī kaut kādā ziņā tas nav izdevīgi.

Pēc tam, kad biju ticis pie saldējuma, devos mājup un nolēmu iegriesties vienā apģērbu veikalā. Šis veikals ir gana populārs šeit, ar nosaukumu PRIMARK. Gan drēbes, gan aksesuāri, gan gultas veļas, dvieļi un vēl daudz visādu lietu.

Iegāju, paskatījos vai nav kaut kas noderīgs un par pieņemamu cenu. Staigāju, meklēju, skatījos un atradu “ūziņas”. Devos pielaikot un sākumā bija grūti saprast, kur ir tās pielaikošanas kabīnītes. Atradu un kā jau ierasts vienkārši devos iekšā, bet nekā.

Šeit tā sistēma nedaudz savādāka, vismaz šinī konkrētajā veikalā. Cik redzēju, tad drēbēm nav tie klipši, kas pasargā no zagšanas, kuri tiek izmantotie pie mums. Tāpēc, kad devos pielaikot ūziņas, tad vajadzēja pastāvēt nelielā rindā, kadi trīs cilvēki pirms manis, un saņemt pielaikošanas numuriņu.

Tas pielaikošanas numuriņs, gluži kā publiskā ģērbtuvē, kur atdot savu mēteli un dabūni numuriņu, kas norāda uz kura pakaramā ir tava jaka. Tā šeit numuriņš norāda cik daudz apģērbus esi paņēmis uz pielaikošanu. Saņēmu numuriņu un varēju doties pielaikot.

Ja gadījumā iepērcies viens pats un vēlies noskaidrot kurš krekls, bikses, zeķes vai ko nu laiko izskatās, droši vari jautāt cilvēkam, kurš darbojās pie šīm pielaikošanas kabīnēm. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi un palīdzēs, izteiks savu viedokli bez problēmām. Tikai pats nekautrējies un droši jautā un tev palīdzēs.

Kad ūziņas uzlaikoju, gāju ārā, atdevu savu numuriņu, ja to tā var saukt un devos uz kasi. Šinī laikā cilvēku nebija daudz, bet rinda bija pietiekami gara, lai nedaudz pagaidītu.

Par rindu pie kases runājot, tad tās šeit arī ir savādākas. Tas nav visos veikalos, bet tādos lielos, kur cilvēku ir daudz tiek ievērots tāds kā lidostu rindu princis. Ka rinda neveidojas taisni pretīm kasei, bet tā tiek veidota tādā kā “S” burta formā.

Lūk šinī veikalā, kamēr stāvi rindā, tad apkārt ir vēl visādi sīkumi, saldumi un citas noderīgas, nenoderīgas lietas. Domāju, ka šis triks darbojas pietiekami labi, jo izliekot tās preces kaut kur citur veikalā, iespējams ka viņas nemaz nepamanītu. Tomēr, stāvot rindā un esot šo sīkumu aplenkts, tu nespēj tos neievērot un brīžiem iedomājies, ka varbūt varētu paņemt arī želejas konfektītes.

Kā jau teicu, veikals liels un arī kases ir vairākas. Ar “vairākas”, es domāju vairāk kā piecas un tad atliek tikai skatīties un/vai klausīties, kad saka “next please”.

Ja gadījumā beidzas mārciņas, bet ir Latvijas norēķinu karte, ar Euro uz tās, tad var droši norēķināties. Un nav jābaidās to darīt, jo komisijas maksa, ja sapratu pareizi, ir ļoti niecīga.

Atgriezos mājās un turpināju atpūsties, ēdot garšīgo saldējumu. Tā lēnām arī saule beidza sildīt un pienāca vakars.
Vakariņās pagatavojām auksto zupu, ka sanāca ļoti garšīgi un kā velpatīkams veldzējums pēc dienas nogurdinošā karstuma. Ēdu un tā garšīgā zupa ļoti atgādināja par Latviju, ļoti.

Tā atceroties Latviju, vēl piezvanīju vecākiem un nedaudz parunājos. Līdz pienāca laiks, kad viņiem jau ir gana vēls, ka jādodas gulēt, bet pie mums ne gluži, jo ir tā divu stundu starpība.

Mana diena astotā bija šāda, kur saku paldies Dievam, ka Viņš par mani rūpējas. Vēl jo vairāk, Viņš rūpējās par katru no mums…

Piedzīvojums – diena #7

Mana šodiena sākās gana agri, bet ne tik agri cik iepriekšējās dienas. Šodien sanāca veikt abas pārbaudes, kuras biju cerējis veikt vakar. Pirms došanās uz sirds kardiogrammu nedaudz pastrādāju un arī brokastis varēju paēst.

Nedaudz vairāk par to kā man gāja kardiogrammas kabinetā, tad gāja interesanti. Interesanti tādā ziņā, ka māsiņa, kura veica pārbaudi jautāja manu dzimšanas gadu. Es pilnā pārliecībā atbildēju, bet viņa uz manis skatijās tā ļoti pārsteigti un izbrīnīti. Tā īsti nesapratis, kas notiek klusēju, domājot ka esmu pateicis pareizu dzišanas datumu. Tad māsiņa vēlreiz jautāja kurā datumā, mēnesī esmu dzimis. Pateicu viņai vēlreiz, ka esmu dzimis piektajā maijā.

Māsiņa pasmaidīja un teica, ka tā nav, bet es joprojām nesapratu. Pēc kāda mirkļa sapratu, ka esmu tā kārtīgi sajaucis un padarījis sevi par piecām dienām jaunāku. Māsiņa man pateica manu dzimšanas datumu un beidzot man pieleca, ka es kļūdijos. Teicu, ka esmu nedaudz uztraucies un apjucis, tāpēc atbildēju nepareizi. Un tā tiešām arī bija, tikai pats tanī brīdī to nepiefiksēju.

Nu, neskatoties uz visiem uztraukumiem un visu, kardiogrammu uztaisīja. Tā viena no šīs dienas pārbaudēt tika veiktas. Taču otra pārbaude bija paredzēta vakarā un tāpēc atgriezos mājās.

Nedaudz padarbojies un “pagavilējis”, tas ir neēdis un nedzēris, laiks gāja uz priekšu. Par cik gairlaicīgi nebija, tad laiks pagāja gana ātri un pienāca brīdis, kad vajadzēja doties uz to pašu slimnīcu, bet citas pārbades vajadzībās. Šī otrā pārbaude šodien bija sonogrāfija.

Izgāju ļoti laicīgi, jo vajadzēja papildināt sabiedriskā transporta kartiņu. Veiksmīgi atradu veikaliņu kurā to var papildināt un devos uz pieturu. Cik labi, ka pietura bija tieši pretī mājai, jo notika interesantas lietas.

Vienā brīdī, viens no garāmgājējiem, kurš, cik sapratu, bija pa šo galveno ielu jau gana lielu gabalu informēja mūs visus par ugunsgrēku. Kaut kur atpakaļ, no puses, kuras vajadzētu nākt autobusam, noticis ugunsgrēks, kā dēļ autobusi kavējas un vispār nenāk. Sākumā šai informācijai nepievērsu uzmanību, cerot ka tas īstais autobus atbrauks. Pēc pāris minūtēm sapratu, ka nebrauks, ne man vajadzīgais autobus, ne citi autobusi, kuri man neder. Tā skrēju atpakaļ uz māju, lai noskaidrotu citu variantu kā tikt līdz slimnīcai.

Saņēmis norādes, ašām kājām devos uz citu pieturu, kura bija kadā piecu minūšu, ātrā gājienā no mājvietas. Bija iespēja braukt ar diviem autobusiem, bet to pirmo iespējamo palaidu garām, bet nedaudz vēlāk nāca otrs. Iekāpu īstajā un jautāju vadītājai kā nokļūt, kurā pieturā kāpt ārā, lai tiktu uz slimnīcu. Cik labi, ka autobusa vadītāja bija sieviete, ka viņa man tā gana labi pastāstīja kur kāpt ārā. Pēc pāris pieturām vēl pārjautāju vai konkrētā pietura ir īstā, bet bija jābrauc vēl.

Kad tuvojāmies īstajai pieturai, vadītāja mani pasauca, jo stāvēju jau lejā pie durvīm, gatavs jozt. Viņa pateica iespējamos variantus kā nokļūt un kur iet, kā arī pateica ar kuru autobusu varu braukt. Izkāpu, nolēmu iet ar kājām, jo viena cita sieviete, kura dzirdēja mani jautājam, sacīja, ka tas nav tik tālu un piecās minūtēs vajadzētu būt vajadzīgajā vietā.

Nedaudz paskrēju, daudz un ātri gāju un tiku līdz tai īstajai slimnīcai. Nokavēju nepilnas desmit minūtes, kas neko nemainīja, jo priekšā bija vēl cilvēki.
Visā šinī skriešanā un steigā, man sirdī joprojām bija miers un mana lūgšana bija, ka, esot galā viņiem mani nevajadzētu gaidīt, bet ka man būtu jāgaida. Paldies Dievam, tieši tā arī notika un esot jau tur uz vietas, es varēju atpūsties un atvilkt elpu no steigšanās. Aptuveni pēc desmit minūtēm mani iesauca iekšā un veica sonogrāfiju.

Pēc sonogrāfijas devos uz jau iepriekš sarunātu tikšanos, ar nesen iegūtu paziņu, nē, ne paziņu, bet draugu. Pīrms došanās uz šejieni, draudzē iepazinos ar pāri, kas bija pie mums ciemos, kurš jau vairākus gadus dzīvo anglijā. Saglabāju kontakt informāciju un nolēmu sarunāt tikšanos.

Satikāmies ar draudzīgo un ļoti izpalīdzīgo Antru. Parunājām par un ap dzīvošanu, darbu un citām lietām, tieši Londonā. Ieguvu ļoti daudz informācijas kas un kā, ko labāk darīt un kā labāk. Tas bija ļoti pamācoši un noderīgi.

Vēl sanāca arī braukt automašīnā, kurai tā stūre ir otrā pusē. Nu tiešām otrā pusē, tas ir labajā pusē. Sēdēju priekšā, uzņēmu bildi un gatavojos interesantam braucienam. Brauciens bija interesants, jo tomēr vēl ar visām maņām nevaru pierast pie tās “stūre otrā pusē” lietas. Bet brauciens bija interesants un jāsaka, ka ir labi, ja ir tas GPS.

Par katru dienu, ko pavadu šeit esmu ļoti pateicīgs Dievam. Savā ziņā katra diena mani kā cilvēku pastiepj, paspiež, saspiež un visādi citādi veido, kā arī ietekmē. Tas ir tik forši, ka pat esot tālu prom no tām īstajām, īstajām mājām un saviem vistuvākajiem, manā sirdī ir pilnīgs miers.

Zini, tas nebūtu nekas liels, ja katru dienu un katrā neierastā situācijā, manā sirdī būtu tāds miers kā tagad. Taču pietiekami daudz reižu, pavisam mazi sīkumi manī ir radījuši milzīgu uztraukumu. Skatoties uz visu šo lielo piedzīvojumu, esmu vienkārši šokā par to mieru, Dievišķu mieru, kas ir.

Paldies Dievam, ka Viņš vada, ka Viņš rūpējās, ka Viņš visu jau ir sakārtojis un par visu ir parūpējies.

No angļu zemes, latvisks sveiciens… Čau…

Piedzīvojums – diena #6

Šodiena sākās agri, jo septiņos trīsdesmit bija jābūt poliklīnikā un jānodod atlikušās analīzes. Sagaidīju un tiku pie tās pašas māsiņas, kura veiksmīgi tika galā un visu izdarīja. Pirms devos prom viņa sacīja, lai eju paēst kārtīgas brokastis. Tas tā mīļi no viņas puses, bet ne līdz brokastīm man nesās prāts.

Pēc analīzēm devos uz citu slimnīcu, lai tiktu uz vēl divām pārbaudēm. Tomēr nesanāca viss tik labi, cik varētu vēlēties. Divas pārbaudes, kuras man bija nepieciešams veikt, neveica šodien. Vienu no pārbaudēm pierakstīja uz rītdienu, kur sešas stundas pirms tam nedrīkst ēst. Ar otru pārbaudi beidzās tā, ka nepieņēma mani, jo nebiju vēl viņu datubāzē reģistrēts.

Taču, paldies Dievam, ka viss tā sakārtojās un esmu reģistrēts datubāzē, ka rīt varēšu doties atkal pie viņiem un ticu, ka pārbaudi varēs veikt. Tad vakarā, sešos trīsdesmit pēc vietējā laika tiks veikta otra pārbaude. Tā man, tik labi, gāja ar slimnīcas lietām.

Atbraucu mājās un pēc labāk brokastīm darba pienākumi mani jau gaidīja. Tanī pat laikā domāju, ko darīt pēc visiem pienākumiem, jo ārā laiks bija tiešām jauks un sēdēt mājās būtu nepareizi. Tā nolēmu doties uz Stradfordas centru. Kā vēlāk uzzināju, ka šis lielveikals, kurš ir teju pašā Stratfordas centrā, ir lielākais lielveikals Eiropā.

Tā mazais Austrītis devās uz lielo veikalu skatīties un salīdzināt. Saņēmis ieteikumu braukt ar autobusu, nevis ar vilcienu. Ar autobusu braucot var tikt līdz turienei nepārsēžoties, kas ir ļoti ērti. Ticis līdz vajadzīgajai vietai biju patīkami pārsteigts to ko redzēju. Skaistas ēkas, interesanti arhitektūras darinājumi un vēl daudz kas cits. Labi, ka telefona baterija nebeidzās un bildes arī sanāca uzņemt.

Jā, veikalu daudz un dažādi, ka pat F1 formulu no Mercedes-Benz redzēju. Lielveikals trīs stāvos un gana daudz laika vajadzēja, lai apskatīto to visu, vismaz sev interesējošos veikalus. Runājot par preču cenām, tad tās ir ļoti līdzīgas tām cenām, kādas pieejamas pie mums. Atšķirība varētu būt kvalitātē un preču klāstā, kas šeit ir tiešām liels.
Secinu, ka, ja nevēlies gaidīt izpārdošanas atlaides, tad labāk skatīties un iepirkties internetā. Būs krietni lētāk un prece atnāks gana ātri.

Šinī lielveikalā visas ēstuves atrodas tā dēvētajā “ground floor”, kas mums Latvijā būtu pirmais stāvs. Ēstuvju arī ļoti daudz un dažādas, bet praktiski visās no tām, ēdienu piedāvājumos ir gaļa. Tieši tāpēc vajadzēja pievērst lielāku uzmanību ēdienkartēm. Neskatoties uz to badā nepaliku un paēst paēdu, tādu kārtīgu, krāsnī ceptu kartupeli, ar sieru un 3+1 ķiploku grauzdiņu.

Pēc ēšanas sāku meklēt izeju un devos mājup. Nedaudz samaldījos un izgāju ārā pa “ground floor”, bet vajadzēja doties uz pirmo stāvu, jo tikai tā var tikt pāri dzelzceļa sliedēm. Veiksmīgi tiku pāri un arī pieturu atradu. Sagaidīju autobusu un pēc neilgas braukšanas biju mājās.

Interesanta, jo interesanta bija šī diena un paldies Dievam, ka Viņš palīdzēja man nenomaldīties un neapjukt visā ko piedzīvoju šodien.

Redzēsim, kāda būs mana rītdiena, čau!..

Piedzīvojums – diena #5

Neuzskatu sevi par agro putnu, bet Dieva doto dienu cenšos sākt cik agri vien iespējams. Tādā gadījumā pat reizēs kad neko diži nedaru, šķiet, ka laiks ir vairāk priekš darbiem.

Šodienu sāku sešos no rīta, kas būtu astoņi pēc Latvijas laika. Kāpēc tik agri? Tas tāpēc, ka šīs gluži nav brīvdienas priekš manis, bet gan darba dienas. Tieši šodien bija ne tikai darba diena, bet arī paredzēts apmeklēt ģimenes ārstu.

Paldies Dievam, ka vēl pirms došanās pie ārsta paspēju lielāko daļu darbus izdarīt. Man patīk izdarīt un nevilkt garumā, lai pēc tam būtu miers un varētu pieslēgties citām lietām.

Ņemot vērā sava ģimenesārsta ieteikumus, neēst brokastis, ja paredzēts nodot asinsanalīzes, tad brokastis man bija vēlās. Ar to problēmu nav un paēst vēlāk dažos gadījumos ir labāk, jo tad ēdienas garšo labāk.

Mana pirmā pieredze pie ārsta, kurš nerunā latviešu valodā bija interesanta. Lielos vilcienos sapratu visu un ārsts radija tiešām pozitīvu iespaidu. Pastāstīja kas un kā, sarakstīja papīrus un visu nepieciešamo izdarīja tiešām labi.

Savā ziņā pieradis pie Latvijas dakteriem, ka labprāt paņemt līdzi kādu dāvanu, kafijas vai šokolādes veidā, lai izrādītu savu pateicību, es ņēmu vienu šokolādi. Tomēr ieteica man labāk dāvanas nedot.
Vēlāk es domāju, kāpēc tā, jo tas taču ir tāds labs un patīkams žests. Tomēr, saskatu ļoti lielu atšķirību starp šejienes ārstu attieksmi pret pacientu un to attieksmi, kāda ir ārstiem Latvijā. Katrā ziņā, nerunāju par visiem Latvijā esošajiem un ārstējošajiem ārstiem, bet domāju, ka tie, kas ir saskārušies biežāk ar ārstu apmeklējumiem, tad ir gan daudz gadījumu, kad ar labu kukulīti pie pietiekami ātra un laba rezultāta vari arī netikt.

Tas ko šodien redzēju un piedzīvoju, no tā secinu, ka šeit es kā pacients esmu vērtība. Ārsts ir ieinteresēts izdarīt maksimāli daudz, lai man palīdzētu. Tiek ņemtas visas iespējamās asinsanalīzes, ka tik daudz vienā reizē es vēl savā mūžā neesmu devis. Par asins donoru es nevaru būt, bet pēc tā ko paņēma šodien, tās ir sešas pudelītes, un rīt ņems tik pat, tad šķiet ka kādam ar tādu asiņu daudzumu varētu nedaudz palīdzēt, bet ne manā gadījumā.
Tas pats ārsts pastāsta visu kas un kā, saistībā ar konkrēto diagnozi, pastāsta kādi vēl izmeklējumi nepieciešami, uz kuriem arī nosūta. Vēl pajautā par medikamentiem un saka, ja gadījumā nepieciešami vēl, ka izrakstīs receptes un visu nokārtos.

Un šo pirmo pieredzi nevar salīdzināt ar to, ko pieredzēju Latvijā, kad pirmo reizi devos pie ārsta ar šo esošo problēmu, kur vajadzē ar “knīpstangām vilkt informāciju ārā”. Kā jau iepriekš teicu, ka ne visos gadījumos man tā ir bijis, bet pirmā pieredze bija tieši tāda.

Par cik nepieciešamo asiņu daudzums bija pārāk liels, lai to visu paņemtu vienā reizē, kaut arī varēja mēģināt ņemt, jo tās asinis tek laukā gana labi no manis, tomēr piekritu māsiņu piedāvājumam sadalīt uz pusēm. Un māsiņa mani “pierakstīja” pie sevis uz septiņiem trīsdesmit, bez rindas, ka varēšu nodot atlikušo.

Analīzes nodotu teju katru mēnesi Latvijā, tākā zinu ko un kā labāk darīt priekš sevis. Arī zinu kā analīzes tiek atzīmētas konkrētam pacientam, tieši Gulbja laboratorijā. Viņi izdrukā tādas uzlīmes, kurās ir norādīta visa nepieciešamā informācija. Šeit gan māsiņām ar pildspalvu ir jāuzraksta viss nepieciešamais uz mazajām, šaurajām tulbiņām, kas aizņem vairāk laika kā paņemt asinis no vēnas.

Un pēc tā visa, kas tika piedzīvots rīta pusē, es saskatu Dieva sakārtotību, jo iespējams ka citos gadījumos tā, tik labi nebūtu sanācis. Paldies Dievam par to.

Atgriezos mājās un ieturēju vēlās brokastis un tad pabeidzu iesāktos darbus. Tā pienāca pēcpusdiena un ārā bija ļoti jauks, silts un saulains laiks, ka nolēmu doties pastaigā. Par cik es neesmu ierobežots dienu skaitā šeit, jo tas nav atkarīgs no manis, tad lēnām iepazīstu apkārti.

Šodien iepazinu apkārtni tā pamatīgi un bija tiešām interesanti doties garajā pastaigā. Kadu brīdi atpakaļ, kad vienu vakaru devāmies pastaigā ar mammu, tad piefiksējām, ka ļoti daudz lidmašīnu lidoja garām, kamēr staigājām. Nu, tas priekš mums bija tāds pārsteigums un abi par to brīnijāmies. Šodienas pastaigā, kur daļu no tā arī uzņēmu iekš Endomundo, lidmašīnas lidoja trīs, četras pat piecas reizes vairāk. Kopā nostaigāju vairāk par divpadsmit kilometriem, bet iekš Endomundo uzņēmu tikai daļu, jo nebiju pārliecināts vai mana viedā tālruņa baterija izturēs līdz galam.

Iespēju robežās, cenšos iemūžināt savu piedzīvojumu un tāpēc domāju, ka atgriežoties mājās būs bilžu tusiņš, kurā atrādīšu visas bildītes un video.

Pēc tik garas pastaigas es iedomājos par velosipēdu, kurš palika mājās, vai par iespēju skriet, kas arī būtu baigi forši. Taču, paldies Dievam arī staigāt ir forši un man patīk to darīt.

Līdz rītam!

Piedzīvojums – diena #4

Tā arī aizsteigušās brīvdienas un pienākusi jauna darba nedēļa. Šī diena priekš manis bija diezgan mierīga un pavadiju to mājās.

Par cik neesmu pārliecināts, cik ilgs laiks būs nepieciešams ārstu konsultācijām, tad savu darbu esmu paņēmis sev līdzi. Tas ir ļoti pozitīvi, ka ar šodienas tehnoloģiju palīdzību ir iespējams strādāt no dažādām vietām un tam nav jābūt obligāti ofisam.
Dienas pirmo daļu pavadīju darbojoties un pildod savus darba pienākumus. Kopumā, tas ne vienmēr prasa daudz laika, bet ko darīt ir. Pa vidu vēl jaukas pusdienas un darbs turpinās.

Pozitīvi ir tas, ka nav jāpavada ilgais laiks sabiedriskajā transportā, kas nogurdina daudz vairāk kā varētu iedomāties. Darboties uz vietas ir tāds pietiekami liels plus.

Kad darbi padarīti ļāvu prātam atpūsties un nedaudz nosnaudos. Ar “nedaudz nosnaudos” šoreiz gan jāsaka, ka tas bija pietiekami daudz, jo tā nebija stundiņa, bet vairāk. Taču pašsajūta pēc diendusas, kuras bērnībā nepatika, ir patīkama un labprāt izmantoju iespēju.

Šodien vēl nograšoju dažus vietējos saldējumus. Saldējums man garšo, vēl jo vairāk garšīgs saldējums un šeit tādus var iegādāties. Īpaši pie sirds gāja zemeņu, jo tam pat iekšā bija zemeņu gabaliņi. Latvijā vēl neko tādu nebiju redzējis un ēdis, tāpēc tas tāds pozitīvs pārsteigums priekš manis.

Atrodoties tālu prom, neiztikt bez komunikācijas ar draugiem un vecākiem. Un palīdz šinīs lietās kā skype tā whatsapp, facebook un citas vietnes, kurās esam raduši komunicēt cits ar citu. Parunājos ar vienu no labākajiem skolas biedriem, kurš arī ir tālu, citā zemē. Pēc tam arī sazinājos ar vecākiem, kuri vienmēr priecājas dzirdēt savu bērnu balsi. Tas protams ir abpusēji, jo arī es priecājos ar viņiem parunāt un mīlu viņus ļoti, ļoti.

Nedaudz par vakariņām runājot, tad turku pupas ēdu pirmo reizi un garšo labi. Kaut arī neesmu baigais kabaču un baklažānu cienītājs, tomēr sautētā dārzeņu mērcē un kopā ar rīsiem tie garšo tiešām labi.

Tāda bija mana ceturtā diena šeit. Paldies Dievam, ka Viņš rūpējas par katru no mums, neatkarīgi kur atrodamies…

Piedzīvojums #3

Es nespēju iedomāties savu svētdienu bez baznīcas apmeklējuma. Protams ir gadījušās reizes, kad nav bijusi iespēja būt baznīcā, bet tādas dienas ir bijušas tikai dažas. Tā šodien, foršajā svētdienā, devāmies uz baznīcu.

Mans pirmais brauciens, tik ļoti populārajos, anglijas divu stāvu autobusos bija šodien. Līdz šim nebiju braucis tādā, tāpēc bija interesanti. Autobus tāds liels un sēdi augšā, bet tā iela nav tik plata cik varētu domāt un varbūt vēlēties. Taču, viņi šeit pie tā ir raduši un brauc bez problēmām.

Baznīca, kurā bijām, bija tāda jauktā tipa, ka gan tumšas, gaišākas un baltas ādas krāsas cilvēki bija vienu viet. Kopā slavējām un pielūdzām Dievu un dziedājām dziesmas, kuras arī pie mums, vietējā draudzē tiek dziedātas, bet tulkotā variantā. Nevaru teikt, ka super “advancēta” baznīca šī bija, bet labi, ka bija projektors, ka varēja dziedāt līdzi visām dziesmām, kuras bija šīs dienas reperturārā.

Pēc slavēšanas, lūgšana un arī pienesumu, ziedojumu došanas iespēja, kas arī notika mūzikas pavadībā. Pēc šī visa vecāki ar bērniem, devās uz citu telpu, bet pārējie palika un klausijās Dieva vārdu caur sludinatāju.

Sludinātājs nerunāja gari, bet par cik šī bija mana pirmā reize, kad klausos visu pilnīgā angļu valodā, tad nebija nemaz tik viegli visam izsekot līdzi un saprast. Ar rakstuvietām tiku galā gana labi, bet, ka spētu pilnībā saprast to galveno domu, kuru viņš mēģināja nodo, tas man nesanāca.

Neskatoties uz to visu, kas bija, nebija, pietrūka un prasijās, es jutos ļoti labi esot kopā ar šiem brāļiem un māsām Kristū.

Ja uz baznīcu braucām ar sabiedrisko transportu, tad atpakaļ nācām ar kājām. Laiks bija silts un steigties nebija kur. Pa ceļam izlēmām un sapratām, ko vēlamies gatavot un, kas mums ir nepieciešams. Sapratuši kas būtu vajadzīgs iegriezāmies arī vietējā veikalā.

Veikala piedāvāto produktu klāsts gana liels, ka vajadzīgo atrast ir iespējams un grūtību nevajadzētu būt. Interesanti, ka maizi labāk pirkt veikalā cepto, jo to var ilgāk uzglabāt, par citām safasētajām.

Brīvdienās, veikalu darba laiks ir īsāks kā darba dienās, tāpēc arī tas ir jāņem vērā tiem, kas raduši doties iepirkties katru dienu. Šeti labāk strādāt stratēģija, kurā produktus dotas iepirkt uz vairākām dienām pat nedēļai. Par cik cilvēku ir daudz, tad dodoties iepirkties vakarā pēc darba, pastāv iespēja ka iepirkties nesanāks, jo vairums produktu būs jau izķerti.

Pēc produktu “šopinga” devāmies mājās. Ieturējuši nelielu maltīti nedaudz atpūtinājam acis, aizverot tās.

Joprojām laikapstākļi, dienas laikā, ir gana labi, lai dotos pastaigās. Tāpēc nolēmām doties uz tuvāko no parkiem. Šinī tuvākajā no parkiem notika gada festivāls, šī rajona gada festivāls. Vairākas skatuves, vairāki muzikanti un daudz dažādu aktivitāšu un izklaides iespējas. Bez izkalaides iespējām arī mazie uzkodu namiņi, kuri palīdzēja apmeklētājiem remdēt izsalkumu.

To visu apskatot sapratu, ka šādi festivāli, konkrētos rajonos arī palīdz iebraucējiem tuvāk iepazīties ar iespējām, kuras tiek piedāvātas viņiem. Dažādas darba iespējas, prasmu līmeņa noteikšana un citas lietas, kas palīdz kā atrast darbu, tā arī noskaidrot sev interesējošus jautājumus.

Pēc parka apmeklējuma, lēnām un mierīgi atgriezāmies mājās. Tā arī lielākā dienas daļa arī pagāja un šī ir trešā diena, ko pavadu angļu zemē.

Paldies Dievam, ka laikapstākļi ir gana labi, ka varu vairāk iepazīt šo interesanto zemi.

Līdz rītdienai…