Piedzīvojums – diena #45

Paldies Dievam par šodienu. Man tiešām patīk svētdienas gan tāpēc, ka varu doties uz draudzi un tikties ar draugiem, kā arī tas, ka svētdienās laiks ir daudz patīkamāks. Es domāju tieši laika apstākļus, ka tie ir labāki kā citās dienās.

Jā, šodien devos uz draudzi, jo kas var būt labāks par to. Pirms tam, sarunājām un noskaidrojām cikos, kas un uz kuru dievkalpojumu plāno doties. Tad šodienas dievkalpojums uz kuru es devos sākās piecos pēcpusdienā. Tomēr no mājām aizbraucu kā parasts, nedaudz pēc diviem.

Vēlējos nedaudz pastaigāties un apskatīt apkārtni, tuvējās vietas, teātra tuvumā. Šķiet, ka jau esmu to pieminējis, bet ja nē, tad šobrīd saku, ka vieta, kur notiek konkrētie Hillsong London dievkalpojumi ir teātra telpas. Par cik šī vietā ir viena no tuvākajām, tad arī apmeklējuma šos dievkalpojumus.

Vēl no rīta pārliecinājos, vai visas vilciena pieturas ir atvērtas un darbojas, ka nebūtu pārsteigumu un nokļūtu galā normāli un laicīgi. Viss darbojās labi un veiksmīgi nonācu vajadzīgajā vietā. Izgāju no stacijas un devos uz priekšu. Par cik nebija konkrēta mērķa kā vienīgi izpētīt apkārtni, tad devos un raudzījos apkārt.

Staigāju un staigāju, un paldies Dievam neapmaldījos. Zinot aptuveno vietu un puses, kur vajag atkal nokļūt, sanāca nedaudz izpētīt un apskatīt apkārtni. Līdz dievkalpojumam bija daudz laika, tāpēc arī steigties nevajadzēja un pēc vajadzības varēju apstāties, kārtīgi visu interesanto apskatīt un doties tālāk.

Nonācu vai atradu vienu ļoti jauku veikalu. Tāds konkrēts “nūģu” veikals, kurā ir tik daudz visa kā, no dažādām filmām, spēlēm un u.t.t. Dažādas personāžu figūras, aksesuāri un vēl daudz kas cits. Ja tev patīk filmas, spēles, multenes, tad iespējams kaut ko atrastu priekš sevis.

Latvijā, līdz šim, neesmu redzējis tādu veikalu, kas būtu kā rotaļlietu veikals nedaudz lielākiem bērniem. Bērniem, kuri pērk šīs “rotaļlietas” ne priekš spēlēšanās, bet kolekcionēšana. Manā gadījumā tas būtu LEGO un cita veida figūriņas, kuras forši izskatās uz plaukta un labi krāj putekļus uz sevis.
Cenas gan nebija tik draudzīgas, cik varētu vēlēties, tāpēc apskatāmu tikai piedāvājumu.

Tad jau devos uz draudzes telpu pusi. Daži no draugiem bija jau ieradušies, tad pievienojis viņiem, gaidot kad beigsies iepriekšējais dievkalpojums. Nedaudz parunājām un tad jau varēja doties uz zāli ieņemt vietas.
Dievkalpojums bija loti labs un ar vārdu dalījās Chad Veech (iespējams uzrakstīju nepareizi).

Pēc dievkalpojuma sadalijāmies divās grupās, ka vieni devās ēst, bet otri uz brīvdienu ballīti. Es biju pie izsalkušajiem, tāpēc devāmies ēst. Atgriezāmies tanī pat FIVE GUYS ēstuvē, kurā bijām pagājušajā svētdienā. Mūsu grupa bija diezgan liela, teju desmit cilvēki un ar dažiem iepazinos pirmo reizi. Kopumā forši pavadīts vakars un labi paēst arī sanāca.

Atgriezos mājās diezgan vēlu, ka pat neatceras cikos, bet varētu būt pirms vienpadsmitiem. Priekš manis diena bija beigusies un tāpēc ķēros klāt rakstīšanai, BET….

Šobrīd aicinu jūs lūgt un ticēt ar mani, ka problēmas ar manu datoru būs iespējams atrisināt.

Vēl no rīta dators darbojās kā bitīte, bez problēmām un bez aizķeršanās. Taču tagad, vakarā ieslēdzot to, tas nemaz nevēlas darboties. Vēl aiz vien mans uzticamais darba biedrs un palīgs slēdzas iekšā, bet tālāk par “Starting Windows” mēs neesam tikuši.

Es tiešām ceru, ka tas ir tikai laicīgs šī vakara, šīs nakts niķis, no viņa puses. Ticu, ka izdosies to pārliecināt, ka šis nav brīdis un laiks priekš niķošanās, ka rīt viss darbosies labi.
Šis raksts top uz vienas no manām ierīcēm. Ir labi, ka varu rakstīt par šodien piedzīvoto, taču šāda rakstīšana prasa daudz vairāk laika un nervus kā rakstīt ar datora palīdzību. Arī dienas bildīte izpaliks, jo nav aplikācija un tādu iespēju, lai to uz taisītu.

Ticu, ka viss būs labi un tehnoloģijas nepievils, ka rīt varēšu pilnā apmērā pastāstīt un dalīties ar dienas notikumiem. Līdz rītam…

Piedzīvojums – diena #44

Vēl viena diena, vēl viena brīvdiena, vēl viena sestdiena jau ir teju beigusies. Nedaudz par to kā man šodien gāja, ko darīju un varbūt vēl kaut kas no šodienas.

Gluži kā normālu brīvdienu, mierīgi un bez steigas iesāku šo dienu. Pēc brokastīm devāmies nelielā “šopingā” uz vietējo pārtikas veikalu. Pirms došanās nevarēju izlemt, ņemt jaku, vai iet bez. Laika apstākļi tādi, nu itkā normāli un pēc skata silts. Tomēr, izgāju no mājas ar jaku un nemaz nenožēloju savu izvēli.

Pēdējās dienas ļoti vējains laiks, ka grūti pateikt cik silts vai auksts ir ārā. Kā jau iepriekšējos dienas rakstos teicu, tad arī pēc cilvēku ģērbšanās nevar pateikt cik silts ir ārā. Jo ģērbjas šeit ļoti dažādi un interesanti, ka ziemas cepures jau šodien sāk parādīties arvien vairākiem.

Pēc brīvdienu iepirkšanās vietējā pārtikas veikalā, kurā rindas šķietami nekad nebeidzās, atgriezāmies mājās. Turpinājumā sekoja neliela mājvietas uzkopšana. Taču uzkopšana skan tik seni, ka labāk lietot vārdu “workout”, tas būtu tāds kā treniņš mājas apstākļos, kad grīdas un virsmas kļūst tīrākas.

Loģiski, ka pēc darba ir nepieciešama atpūta un ēdiens, tāpēc pie tā arī ķērāmies. Gardas pusdienas, kam sekoja neliela atpūta. Man sanāca gan atpūsties, gan parunāties ar mammu. Taču pēc tam, nedaudz pievēru acis un atlaidos gultā.

Pēc īsā snaudiena, atvēru acis un sapratu, ka ārā labāk nelīst. Tieši tā, ārā bija svaigi nolijis lietus, ka ielas gana slapjas, lai paliktu telpās. Nedaudz pagaidījis, iestiprinājies un vēl pagaidījis. Sagaidīju, kad vēl citi tumšie, draudīgie mākoņi aizpeldēja prom.

Vakars tāds gana patīkams, bet diezgan auksts, nesenā lietus dēļ. Redzējis, ka lietus draudi mazi, nolēmu doties pastaigā. Gāju uz jau iecienīto un zināmo no parkiem, bet nedevos tur sēdēt. Šis nebija piemērots laiks, lai sēdētu, tāpēc vienkārši pastaigājos.

Pastaigas laikā pievērsu uzmanību neskaitāmām lidmašīnām, kuras palidoja garām. Šeit viņas tiešām lido daudz un dikti. Dažbrīd, vienā skatījumā var ieraudzīt vairāk par piecām lidmašīnām. Tas nedaudz atgādinā kaut kādu uzlidojumu, pozitīvā nozīmē.

Tā, lēnām un bez steigas atgriezos mājās un jāsaka, ka diena ir beigusies priekš manis. Paldies Dievam, šī diena bija patīkama…

Piedzīvojums – diena #43

Šodienu sāku nedaudz agrāk kā iepriekšējās dienas. Šodienu vajadzēja sākt agrāk, jo bija pieraksts pie ģimenes ārsta. Mans pieraksts bija uz vienpadsmitiem divdesmit, tāpēc cēlos laicīgi, lai pamostos un sagatavotos.

Izbraucu ļoti laicīgi, jo nebiju pārliecināts par situāciju uz ceļa. Kaut arī uz vairākām ielām notiek remontdarbi, savā galapunktā nonācu ļoti laicīgi. Patiesībā, galapunkta pieturā, kas ir vistuvāk poliklīnikai, nonācu tik laicīgi, ka paspēju pasēdēt parkā uz soliņa. Taču ne vienkārši pasēdēju uz soliņa, bet arī palasīju grāmatu, uzlādēju smadzenes.

Pēc neilgas pasēdēšanas un lasīšanas parkā, pienāca laiks doties u poliklīniku. Šoreiz veiksmīgi piegāju pie pareizā “galdiņa”, lai pieteiktu sevi, ka esmu ieradies uz pierakstu. Iepriekšējā reizē neredzēju, ka katrs no darbiniekiem reģistrācijā ir atbildīgs par konkrētiem ārstiem vai procedūrām. Tagad zinu, kas un kā, un labi vien ir, ka vajadzēja nedaudz pagaidīt pie “galdiņa”, ka varēju apskatīties apkārt.

Vizīte pie ģimenes ārsta noritēja veiksmīgi. Nedaudz parunājām, par manu došanos un sarunu ar hepatalogiem. Pastāstīju visu ko teica un ko vēl izdarīja. Pārbaudīja sirds darbību un tā bija krietni labāka kā iepriekš, par ko priecājos. Pat nepagāja desmit minūtes, ka jau devos ārā no kabineta.

Pēc sarunas ar ārstu, devos uz pilsētas centru. Sen nebiju bijis un padomā bija pāris lietas, kuras noteikt vajadzēja pārbaudīt un apskatīt. Nesteidzīgi un mierīgi devos savos uzdevumos un veiksmīgi tos izpildīju.

Forši, ka šodiena bija siltāka par vakardienu. Kaut arī šortus nevēlējos vilkt, jo tik silts nebija, bet saule spīdēja un brīžiem palika ļoti silti. Pēc saviem mazajiem uzdevumiem un vēlmēm, devos uz olimpisko parku, kur pavadīju kādu brīdi.

Atradu jauku vietiņu, kur tuvu tiltiņam, kur koku ēnā apsēdos un priecājos par pēdējām vasaras dienām. Jā, tiešām, pēdējās vasaras dienas un laika prognozes to apstiprina. Apsēdies, nolēmu vēl vairāk izbaudīt vasaru, ka novilku botes, zeķes un basām kājām, priecīgs sēdēju.

Lasiju grāmatu, tad pārgāju uz sen saglabātajiem blogu ierakstiem. Vēl viena no aplikācijām, kuru varu ieteikt pamēģināt “Pocket”. Šī aplikācija ļauj saglabāt dažādus ierakstus, kurus pēc tam var apskatīt bez savienojuma. Atliek vien pirms došanās sinhronizēt aplikāciju uz konkrētas ierīces, no kuras paredzēta lasīšana.

Parkā, ēnā, zālītē, basām kājām pavadiju vairāk kā stundu. Šinī laikā, viens melnais nedaudz atpūtās un atgūlās uz tuvumā esošajiem soliņiem. Kad devās prom, tad pienācis pie manis jautāja par maniem drediem. Džeks arī grib vēlējās līdzīgu bardaku uz galvas un jautāja kā, kur un ko. Labprāt pastāstīju un teicu, lai droši pamēģina, nenožēlos.

Pēc pasēdēšanas parkā, bija pienācis laiks atgriesties mājās. Tāpēc, nesteidzīgi devos uz pieturu, lai atgriestos mājās. Braucu ar autobusu, jo tas ir par piecām kapeikām lētāks un steigties arī nebija kur.

Atlikušo dienu pavadiju mājās, atpūtos vēl nedaudz, tad vēl mazliet. Tā pienāca vakars, kad ķēros klāt šodienas ierakstam.
Nu tāda patīkama, vēsa, bet vasarīga diena sanāca. Ir par ko pateikties…

Piedzīvojums – diena #42

Līdzīgi kā vakar, tāpat arī šodien laiks nebija pārāk silts. Šķiet, ka vasara un saule savu darbu ir beigušas, ka vairs ne vasara, ne silts laiks. Labi, ka vēl nedaudz iespējams redzēt saules gaismu un, ka tā neslēpjas aiz mākoņiem.

Vakar biju parkā, arī šodien biju parkā. Sēdēju uz tā paša soliņa un lasīju grāmatu. Šoreiz biju siltāk apģērbies un varēju vairāk izbaudīt lasīšanu un atpūtu svaigā gaisā. Nezinu cik ilgi lasīju, varbūt kādu stundu.

Vienā brīdī, kad biju nolicis malā grāmatu un pārdomāju izlasīto, viens garām ejošs “melnais” nesteidzīgi gājis garām man uzsauca, “You good bro?”. Tā nedaudz jocīgi, bet pozitīvi. Laikam, iedziļinoties domās izskatos krietni savādāk kā parasti. Varbūt arī cepure un dredi nostrādāja, ka kļuvām par draugiem svešiniekiem.

Pēc šī drauga svešinieka gadījuma, vēl kādu brīdi pavadīju parkā, sēžot, nedaudz priecājoties, ka lietus nelīst. Tomēr, nācās par to nedaudz pacīnīties, jo divas reizes cīnijos un neļāvu draudīgi melnajiem mākoņiem tuvoties vietai, kur sēdēju.

Pirmās divas reizes nostrādāja gana labi. Tomēr, trešajā reizē ieraudzījis daudz jo daudz tumšu mākoņu tuvojamies, sapratu, ka ir laiks doties mājās. Tāpēc nemēģināju ar tiem cīnīties, kā arī biju pietiekami ilgi bijis ārā, lai labprāt atgriestos mājās.

Vēl vēlāk, kad jau biju atgriezies mājās un ēdis gardas vakariņas, aizgāju uz veikalu. Paldies Dievam, paspēju vēl pirms veikals tika slēgts. Paņēmis nepieciešamos produktus devos uz kasi. Par cik nav pirmā reize, kad iepērkos šinī veikalā, tad arī konkrēto kasieri esmu jau redzējis.

Ja Latvijā dzirdot no kasieres, “jauku vakaru” es biju pārsteigts, tad šeit tas mani vairs nepārsteidz. Kas ir vēl interesantāk, ka šī kasiere ne tikai novēlēja jauku vakaru, bet arī nosauca mani par “honey”.
Nu lūk, cik pozitīvas, atvērtas un draudzīgas ir dažas no šeit strādājošajām kasierēm.

Tiešām jauki…

Piedzīvojums – diena #41

Var just, ka vasara šeit sāk beigties. Kaut arī lietus šodien nelija, arī saule daudz nespīdēja un nesildija. Tāpēc zinu, ka jāsāk ģērbties siltāk, kā arī Jums iesako to pašu, jo arī Latvijas laika apstākļi nav vairs tik vasarīgi, kādi tie bija pāris nedēļas atpakaļ.

Par cik šodien bija lielā mazgāšanās dienā, kad arī mani dredi tiek pie ūdens un šampūna, tad dienas pirmo daļu pavadiju mājās. Ir nepieciešams gana ilgs laiks, lai tie brīnumi gana labi izžūtu, ka varētu doties ārā. Kā arī, nav labi iet ārā ar slapjiem mantiem, neatkarīgi no tā kādi tie būtu.

Gaidīšanas režīmā, nedaudz izglītojos un izklaidējos interneta vidē. Arī sazvanijos ar mammu un parunājām par šo un to un par vasarīgi silto laiku, kurš ir aizgājis. Jāsaka, ka arī šadas nodarbes nogurdina un tāpēc, nolēmu nedaudz atpūsties un pievērt acis. Man izdevās to izdarīt uz neilgu brīdi, kas bija mans galvenais mērķis. Pēdējā laikā ir nācies cīnīties ar to, ka neilgais brīdis ieilgst un pārvēršas par pārāk garu brīdi.

Pēc visa tā, nolēmu doties ārā, lai ieelpotu svaigu gaisu un apskatītu, kas notiek tuvējā apkārtnē. Devos uz iecienīto parku, ar aizaugušo strūklaku un līdzi paņēmu grāmatu. Biju gana slikti apģērbies un šorti, nebija labākā no izvēlēm, ko atstāt kājās. Tāpēc ļoti ilga lasīšana nesanāca, jo saulei pazūdot aiz mākoņiem, palika auksti.

Tomēr, izdevās kādu brīdi būt ārā, parkā un forši pavadīt laiku. Taču viena lieta, ko ieraudzīju, mani apbēdināja.
Netālu no manis, bija divas māmiņas, ar diezgan maziem bērniem. Dzirdēju viņas runājam un runājam latviski. Taču tas nav tas, kas mani apbēdināja.

Turpinot sēdēšanu un lasīšanu, ik pa brīdim paskatijos apkārt un nevarēju neredzēt šīs māmiņas. Kad vienā brīdī, skatījos, ieraudzīju abas no šīm māmiņām smēķējam bērnu klātbūtnē. Vēl jo vairāk tiku apbēdināts, redzot, ka viena no māmiņām, piesmēķējot cigareti, saka mazajam bērniņam, ka “tev šo nedrīkst, … tas ir slikti…”

Šausmīgi un ļoti bēdīgi tas ir, ka vecāki savu atkarību dēļ padara bērnus par, savā ziņā, atkarīgiem…

Piedzīvojums – diena #40

Šīs dienas priekš manis ir tāds kā atpūtas un brīvdienu dienas. Arī šodiena bija līdzīga, jo daudz atpūtos un patīkami pavadīju laiku. Lielākais un interesantākais no šodienas piedzīvojumiem, bija filmu vakars kopā ar draugiem.

Tāpēc ķeršos uzreiz pie lietas, pie tā kā man gāja filmu vakarā ar draugiem. Pirms došanās noskaidroju kā nokļūt līdz konkrētai vietai, kur pie vienas meitenes, dzīvoklī, bija paredzēts filmu vakars. Lai noskaidrotu ātrāko nokļūšanas veidu, tad izmantoju lielisko “Citymapper” aplikāciju.

Sākām ierasties nedaudz pēc septiņiem vakarā, jo tas taču bija filmu vakars. Daži bija jau ieradušies ātrāk. Es gan nebiju pēdējāis, bet arī pirmais ne, bet tas nebija mans mērķis. Vēlējos vienkārši pavadīt laiku ar Londonas draugiem.

Par uzkodām parūpējās gan džeki, gan meitenes. Viena no meitenēm jau iepriekš bija pagatavojusi ļoti garšīgu saldo. Tas bija kā ideāls punktiņš picai, kuru mēs džeki pagatavojām. Neliela atsauce uz manu Instagram kontu, kurā ir neliels video kā mēs tikām galā ar picas mīklu.

Mario bija galvenais picas taisīšanā, es nedaudz palīdzēju un asistēju. Rezultātā super garšīga pica. Vēl jo labāk, pašu pagatavota, no pašiem pamatiem, tas ir sākot ar mīklu. Kaut arī picas gatavošana prasīja ilgu laiku, tomēr tas bija tā vērts, tiešām.

Par filmu, kuru skatijāmies, tad neatceros tās nosaukumu. Atceros, ka tā bija komēdija un smējāmies gana daudz un gardi.

Vieta, dzīvoklis, kurā satikāmies nebija liels, bet ļoti mājīgs un jauki iekārtots. Ietilpības dēļ nebijām daudz skatītāju, aptuveni desmit cilvēki. Kopīgi pavadijām ļoti foršu vakaru, kā arī paēdām un noskatijāmies filmu.

Tā pavisam īsi, bet kodolīgi par šodienas spilgtākajiem notikumiem…
Līdz rītam…

Piedzīvojums – diena #39

Jauna nedēļa sākusies un tad nedaudz par to, kāda bija mana šodiena. Raugoties apkārt, redzēju steigu un daudz sastrēgumu. Tomēr mana diena tāda nebija. Iesākoties šai dienai, sāku to pavisam mierīgi. Prieks, ka arī laika apstākļi bija gana normāli dienas laikā.

Šodienu veltīju atpūtai, nopietnai atpūtai. Vēl pirms visiem darbiem, nolēmu dienas laikā datoru atstāt izslēgtu un atpūsties no tā. Taču, pirms atpūtas, nolēmu nedaudz uzkopt dzīvokli un to arī izdarīju.

Ja agrāk, grāmatu lasīšana likās garlaicīga nodarbe, tad šodien tas tā vairs nav. Grāmatas lasīt ir interesanti, vēl jo vairāk, ja lasi kaut ko, kas pašam interesē un noder. Tad nu mana atpūta no datora izpaudās nelielā grāmatas lasīšanā.

Taču, mana kļūda bija tā, ka ļoti labi un ērti biju iekārtojies gultā. Tā rezultātā, grāmatu lasot, sāku just miega tuvumu. Biju labi paēdis un neviens netraucēja, ja vienīgi grāmata rokās, kuru vēlāk nolicis malā, ļāvos miegam.

Nedaudz pagulējis, pagriezos uz otriem sāniem un sāku no jauna, nedaudz pagulēt. Jā, sanāca labi izgulēties un, tad vēl izgulēties, ka pat mosties nevēlējos. Beigās, kuņģis neizturēja un lika par sevi zināt, ka laiks kaut ko iemest bunkurā.

Vakariņas, pusdienas, lai iet abi kopā. Ēdu un runāju ar mammu. No rīta arī sazvanijāmies, bet mans rīts, bija teju pusdienlaikā, kad mammai bija ciemiņi. Domāju, lai labāk patusē ar ciemiņiem, ka vēlāk pārzvanīšu.

Nedaudz parunājuši par un ap notikumiem šeit, tur, vispār, beidzām runāt. Par cik ārā bija gana normāli laika apstākļi un saule vēl nebija norietējusi, iedomājos aiziet līdz parkam. Iedomājos, saģērbos un aizgāju uz parku, kurā ir aizaugusī strūklaka ar zivīm.

Par cik saule jau bija teju norietējusi, tad ārā bija nedaudz tumšāks kā dienas laikā, cik loģiski. Bet, nesenā leitus dēļ, liela daļa soliņu bija slapji, ka domāju ka nesanāks atrast kādu vietu, kur pasēdēt un palasīt grāmatu.

Pirms vēl devos meklēt soliņu, lai apsēstos, manā ceļā parādijās viena maza vāvere. Viņa bija izslāpusi un skrēja uz tuvējo no peļķēm, lai padzertos. Necentos viņu aizbiedēt, jo dzimtenē bieži vāveres neredzēsi. Turpināju doties uz priekšu, viņas virzienā un mēģināju piesaistīt viņas uzmanību, taisot nelielu troksni ar divām monētām. Nekas gan neizdevās un vāvere aizskrēja.

Uzmeklējis soliņu, atradu vienu ļoti sausu un tur arī paliku. Lasīju un kaut kas neliels lidinājās man apkārt. Kaut kā sanāca noķert un nobeigt to, izrādijās tas bija ods. Šis bija pirmais ods, ar kuru sastapos šeit, visā šinī laikā ko esmu šeit pavadījis.

Turpināju lasīt un baigi forši bija, līdz brīdim, kad paskatījos apkārt. Paksatījies apkārt, sapratu, ka lasīšanu labāk būs turpināt mājās, jo ļoti draudīgi un melni mākoņi tuvojās manā virzienā. Mana rīcība bija ļoti pareiza, negaidīt, bet doties prom.

Vēl nepaspēju iziet no parka teritorijas, kad sāka līt lietus. Tā, visu ceļu līdz mājām, kuras nav tik tuvu, cik varētu vēlēties, šādā situācijā, lija lietus. Ko nu tur vairs, ātrā solī devos uz priekšu, lai mazāk salītu.

Domāju, ka labākais pēc nevēlamas izlīšanas ir silta tēja. Tāpēc, uztaisījis tēju, ķēros klāt šodienas piedzīvojuma aprakstam.

Paldies, ka vēl seko līdzi lielajam piedzīvojumam…

Piedzīvojums – diena #38

No vienas puses itkā parasta svētdiena, taču negluži tik parasta kā iepriekšējās. Zināms, ka dievkalpojums uz kuru es dodos sākas trijos pēcpusdienā. Tieši tāpēc es nemaz nesteidzos un agri nemēģināju piecelties.

Rītu iesāku mierīgi un bez steigas, jo steigties nebija kur. Pēc mierīgām brokastīt, turpināju mierīgu atpūtu. Tā pa īstam atpūtos, ka pilnīgi aizmigu un gulēju līdz pulksten vieniem. No jauna modies, nedaudz iestiprinājos un sāku gatavoties ceļam uz draudzi.

Līdz šim nebija nekādu problēmu, ar tikšanu līdz draudzei. Aizej līdz stacijai, sagaidi īsto vilcienu, iekāp tajā un brauc līdz konkrētai pieturai. Pat neiedomājos, ka tas viss varētu izvērsties nedaudz savādāk.

Ar mani viss ir kārtībā, bet ar itkā vienkāršo tikšanu līdz draudzei iznāca nedaudz savādāk. Lieta tāda, ka šodien, svētdienā, kas jau liekas dīvaini priekš manis, vilciens brauca tikai līdz piektajai pieturai, ja skaita no vietas, kurā iekāpu vilcienā.

Sākumā nesapratu, kāpēc liela daļa izkāpa vienā pieturā, kura arī priekš manis būtu ļoti labi nostrādājusi. Taču, neizpratnē, braucu līdz nākamai pieturai, kura bija beidzamā. Tā es atrados kaut kur, īsti neizpratnē kur un vajadzēja meklēt citus ceļus kā tikt līdz galamērķim.

Šeit man ļoti palīdzēja aplikācija “Citymapper”. Kādas vairākas dienas atpakaļ rakstīju par šo aplikāciju, rekomendējot to, ja gadās ceļot. Tā, zinot, ka daudz laika nav palicis, meklēju īsāko un tuvāko no maršrutiem, kā nokļūt līdz konkrētai vietai.

Atrodoties šinī stacijā, vieglākais, ātrākais un tuvākais ceļš kā tikt līdz galamērķim bija braukt ar autobusu. Tā, ar globālās pozicionēšanas sistēmas palīdzību noteicu savu vietu un gāju uz tuvāko no pieturām.

Veiksmīgi tiku līdz pieturai, kam sekoja diezgan garš brauciens ar autobusu. Ielas diezgan pilnas ar automašīnām. Tā pats brauciens ar autobusu izvērtās vairāk kā četrdesmit minūšu garš. Tik ilgam braucienam ir pluss, ka ir iespēja palasīt grāmatas. Un tieši somā bija viena, ka varēju nedaudz iedziļināties tanī un uzlādēt smadzenes.

Kopumā, nepatīkami neērta situācija, tomēr veiksmīgi tiku līdz galamērķim. Arī sirdī pilnīgs miers, ka vienkārši ļāvos piedzīvojumam. Izkāpu īstajā pieturā, aptuveni zinot ceļu, devos uz priekšu un nonācu pie teātra durvīm, kurā notiek dievkalpojumi.

Paldies Dievam un jauniešiem, ka pataupīja man vietiņu, ka varēju viņiem pievienoties. Nokavēju pavisam nedaudz, tas ir slavēšanu, bet uz pašu vārdu paspēju. Un vārds bija stiprinošs, iedrošinošs un uzmundrinošs.

Pēc dievkalpojuma itkā vēlējāmies doties kaut kur pasēdēt. Tomēr, daudzi vēlējās doties uz nākamo dievkalpojumu, kā arī daļa nemaz nebija ieradušies. Tā mēs trīs gaidījām ka vēl kāds parādīsies, jo daži bija teikuši, ka ieradīsies.

Beigās sanāca tā, ka mēs trīs un vēl viena meitene, ar kuru iepazināmies vakar piknikā, devāmies uz “FIVE GUYS” ēstuvi. Vēl nebiju bijis šinī ēstuvē un tāpēc nezināju kas un kā. Labi, ka nebiju viens, tāpēc saņēmu labus padomus un ieteikumus.

Iesaku katram pamēģināt, jo paēst var labi un cena pieņemama. Riekstiņi bez maksas un dzērienu var uzpildīt atkārtoti, arī bez maksas. Taču, esiet uzmanīgi ar vislielākajiem pasūtījumiem, jo tie ir tiešām lieli. Ja ļoti gribas ēst un apetīte ir laba, tad ar “regular” pietiks tā nopietni.

Par cik biju ļoti izsalcis pēc steigas un ilgās gaidīšanas, tad diži nerunāju un baigais prieks nebija redzams manā sejā. Un baigas prieks nemaz nebija, jo man gribējās ēst. Draugi, ar kuriem biju kopā savā starpā jautāja viens otram, vai man viss kārtībā.
Kārtībā viss bija, tik vēders bija tukšs, tāpēc ļoti priecājos, kad tiku pie kārtīgas maltītes. Un arī prieks sejā no jauna parādijās.

Kā par šodienu, tā par visu esmu pateicīgs Dievam. Viss notiek tā kā tam ir jānotiek un es turpinu paļauties uz Dievu.

Piedzīvojums – diena #37

Dažas dienas atpakaļ, domājot par sestdienu, par šodienu un ko šodienā darīt, tad iedomājos, ka varētu doties apskatīt vēl kādas vietas Londonā. Tas bija tas, ko iedomājos darīt un piedāvāt arī citiem pievienoties, kas vēlas.
Tomēr, šodien nedevos apskatīt populāras vietas, bet ar pāris jauniešiem bijām vasaras ballītē. Tas ir tas kā šo pasākumu šeit sauc, bet tā gluži nebija ballīte.

Tas, kur es biju šodien, es to sauktu par pikniku pagalmā. Uz turieni devāmies ar vilcienu un tad iekāpām autobusā. Vieta, kur tas viss notika, bija draudzes pagalms. Patīkami un mājīgi iekārtots, ar vairākiem dārza galdiņiem un soliem.

Uz grila cepās desiņas priekš hotdogiem. Tur pat blakus arī neliels galdiņš, kur var iegādāties dažādus dzērienus. Arī saldējuma mašīna ar savu piedāvājumu bija pieejama. Kā arī, sen ēstā cukurvate, popkorns un tas bija par brīvu.

Ieradāmies uz pašu sākumu, kad vēl nebija daudz cilvēku. No mūsu jauniešu bariņa, sākumā bijām divi, bet vēlāk pievienojās vēl daži. Bijām jau ieņēmuši vienu no galdiņiem un patīkami atpūtāmies, parunājām, pasēdējām.

Vairāk par pašu vietu, kur notika šodienas piknika pasākums. Tā ir draudzes ēka, kura iepriekš bija noliktava. Daļa no šīs ēkas ir kā noliktava joprojām, kur atrodas dažādas lietas, kas saistītas ar kalpošanu un tās tehniku. Otra daļa ir izveidota kā zāle, kurā notiek dievkalpojumi.

Kopumā tur pavadijām lielāko dienas daļu. Laikapstākļi itkā pozitīvi, bet dažbrīd likās, ka varētu būt nedaudz siltāks. Spēcīgās vēja brāzmas sev līdzi nesa aukstumu, ka beigās sēdēju ar jaku un kapuci galvā. Tas gan neietekmēja mūsu komunikāciju, jo runājām un smējāmies daudz un dikti.

Cik labi, ka arī par gaļas neēdājiem tika padomāts. Kopā ar desiņām, kuras cepās uz grila, bija arī kaut kas līdzīgs, bet bez gaļas. Nevaru teikt, ka garšoja super labi, bet kad esi izsalcis, tad tam vairs nav nozīmes. Nebiju vēl ēdis tādas desiņas, kuras izskatās ļoti līdzīgi tām otrām, ar gaļu, bet garšo ne pēc gaļas. Katrā ziņā izsalkumu remdēju un biju priecīgs ar to.

Vēl es pamēģināju saldējumu, kuru tirgoja rozā krāsas mašīnītē. Tas arī bija tāds interesants. Garša tāda nekāda un nelikās, ka ēdu saldējumu. Garšas ziņā vairāk līdzinājās vieglam un aukstam puturkējumam, bez izteiktas garšas.

Kad vasaras, pagalma pikniks sāka beigties, visi neizpirktie hotdogi tika atdoti par brīvu. Arī es tiku pie viena veģetārā. Pēc tam nedaudz palīdzējām visu savākt. Sanesām krēslus un galdiņus iekšā, kā arī mākslīgās zāles paklājus izpurinājām un ienesām iekšā.

Esmu priecīgs par šodienu, par sadraudzību un forši pavadīto laiku kopā. Un prieks, ka varēju arī nedaudz palīdzēt savākt un sakopt vietu, kur pavadijām dienu. Padies Dievam…

Piedzīvojums – diena #36

Esmu priecīgs par šodienu, jo beidzot pamodos modinātāja modināts, bet ne tikai tas vien mani iepriecināja šodien. Katru dienu ir kaut kas, kas iepriecina, bet ne vienmēr es to saskatu, esot ikdienas rūpju un darbu apņemts.

Dienas pirmo daļu, līdz pusdienām pavadīju mājās. Ļāvu iesilt gaisam un sev pašam pamosties, kā arī drediem nedaudz vairāk izžūt, kā jau pēc mazgāšanas. Tie brīnumi žūst gana ilgi, tāpēc nesteidzos baigi skriet ārā, jo pašam neērti ar slapjiem, pilošiem matiem staigāt apkārt.

Vēl pirms došanās ārā, nedaudz nosnaudos. Tā patiešām nedaudz, ka ik pēc kāda laika ieskatījos cik pulkstens, lai nenogulētu visu dienu. Par cik tādā miegā var dzirdēt apkārt notiekošo, tad arī es dzirdēju.

Es dzirdēju, kā pa ielu iet cilvēki un runā latviešu valodā. Vairs neatceros ko tieši šīe cilvēki, viena bija sieviete katrā ziņā, runāja, bet saprast es sapratu. Brīdī, kad sadzirdēju zināmu mēli, valodu, teju pamodos un skrēju skatīties. Tomēr, šie cilvēki pagāja garām istabas logam ļoti ātri, ka nebūtu paspējis tos ieraudzīt.

Nedaudz vēlāk, pēc šī notikuma, cēlos augšā, paēdu un biju gatavs doties uz centru. Šoreiz uz centru devos, lai apskatītu olimpisko parku. Likās, ka ārā būs auksts un arī lietus pārsteigums, bet es kļūdijos.

Kad tiku līdz olimpiskajam parkam, tad sapratu, ka šī pastaiga būtu bijusi patīkamāka ar šortiem kājās, nevis biksēm. Neskatoties uz to, devos pastaigā un kopumā nebija tik traki, jo pastaigai turpinoties, saule tika mākoņu apskauta.

Tā man sānāca apiet riņķi olimpiskajam stadionam, kur šobrīd noris remontdarbi. Šo stadionu nedaudz pārveido, lai tanas būtu daudzfunkcionālāks kā līdz šim. Vēl ir vairākas ēkas, šinī olimpiskajā parkā, kurā notiek cita veida sportiskas aktivitātes.

Man visvairāk patika velo stūrītis, kurā ir vairākas velo trases un arī lielais velotreka laukums. Šinī reizē apskatīju šīs teritorijas ārpusi, kur varēja redzēt vairākus cilvēkus trenējamies BMX trasē un šosejas velo trasē, kā arī velotrekā.

Interesanti, ka ir izveidotas trases kalnu velosipēdiem. Šīs trases vairāk izskatās pēc aizaugušām meža taciņām. Taču tas ir tikai tas ko varēju redzēt no gājēju ceļa. Samaksājot noteiktu summu, var doties izmēģināt šīs trases un trenēties. Šāda ideja ir ļoti laba tādā gadījumā, ja nav vēlēšanās braukt un meklēt trases tuvējā apkārtnē.

Vēl pirms nokļuvu šinī stūrītī, kas bija pēdējais no apskates objektiem. Aiz olimpiskā stadiona ir neliels kanāls. Šinī kanālā ir daudz laivu, kuras bija interesanti apskatīt. Izskatijās, ka vairums no tām ir nelietojamas, bet dažas izskatijās tiešām labi. Laivas nebija vienīgie kanāla iemītnieki, arī pāris gulbjus un to mazuļus izdevās ieraudzīt.

Tādi bija šodienas nozīmīgākie notikumi un paldies Dievam par patīkamo laiku un laika apstākļiem.

Līdz rītam…